1. jūnijā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības
diena. Māte Terēze savulaik teikusi: "Ja tu gribi izglābt pasauli,
dodies mājās un mīli savu ģimeni!" Pamati bērna dzīvei, drošības sajūtai
un attieksmei pret pasauli vienmēr tiek ielikti ģimenē.
Šoreiz tiekamies ar spēcīgu latviešu saimi, kurā aug piecas atvases
vecumā no astoņiem gadiem līdz sešiem mēnešiem. Kā tas ir – būt tik
kuplas ģimenes vecākiem, stāsta Agrita un Roberts Otomeri.
– Vai ikdienā izjūtat kādas grūtības, plānojot laiku un organizējot ģimenes dzīvi?Roberts: Esam pieraduši pie tā, ka mums ir pieci bērni. Tas drīzāk ir attieksmes jautājums. Mums tas šķiet normāli! Precoties gan neplānojām, ka mums būs tik daudz bērniņu. Kad piedzima mūsu trešais mazulis, abi ar sievu pamanījām, ka pirmie divi bērni ir izveidojuši savu komandu un trešo atstumj. Šķita, vajag vēl vienu mazo, lai arī trešajam ir interesanti. (Smejas)
Agrita: Tā bija ļaušanās procesam, neko īpaši neplānojām. Abi ar vīru neesam no daudzbērnu ģimenēm, nebija tā, ka esam uzauguši lielās ģimenēs un arī pašiem šis ceļš šķistu vienīgais iespējamais. Bērni ir mūsu skolotāji! Nav tā, ka būtu kādas īpašas grūtības tieši bērnu skaita dēļ.
Roberts: Manuprāt, vislielākās pārmaiņas jebkurā ģimenē notiek tad, kad piedzimst pirmais bērns. Tas ir kaut kas pilnīgi negaidīts, kaut kas pilnīgi jauns. Otrā un trešā bērna piedzimšana nenozīmē, ka tagad viss būs divreiz vai trīsreiz grūtāk, arī sadzīviskā ziņā gan rati, gan citas nepieciešamās lietas jau bija sagādātas pirmajam bērnam, tagad tās izmanto arī pārējie.
– Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc cilvēkiem šķiet: divi vai trīs bērni – tas ir labi, vairāk – tas jau ir ekstrēmi!
Roberts: Domāju, galvenais iemesls šādai attieksmei nav nepatika pret bērniem, drīzāk cilvēki baidās atteikties no savām ērtībām, no ierastā komforta. Protams, ja tev ir bērni, viņiem gluži vienkārši būs jāziedo savs laiks, reizēm noliekot malā personīgās vēlmes, izklaides, hobijus. Turklāt materiālais pasaules uzskats daļā sabiedrības ir pamatīgi iesakņojies – nopelnīt, iztērēt, sasniegt konkrētus dzīves standartus... Un bieži šajā skrējienā neatrodas vieta bērniem.
Manuprāt, tas ir garīgas dabas jautājums, kas atkarīgs no cilvēka dzīves uzstādījumiem, jo ne jau materiāli nodrošinātās ģimenes ir tās, kurās dzimtu visvairāk bērnu. Domāju, tā ir jau minētā atteikšanās no kādiem iedomātiem dzīves standartiem, kas cilvēkus biedē.
– Vai, jūsuprāt, bērni sabiedrībā kopumā ir galvenā vērtība?
Roberts: Domāju, ka galvenā vērtība mūsu sabiedrībā noteikti nav vis bērni, bet materiālās lietas. Galvenā vērtība bērni ir tajās ģimenēs, kurās viņi patiešām arī dzimst! Tajā pašā laikā neuzskatām, ka esam ļoti īpaši vai kādā veidā labāki par citiem. Priecājamies par saviem bērniem un esam laimīgi! Tas, protams, neizslēdz to, ka mēģinu pārliecināt arī citus: liela ģimene – tā ir bagātība!
– Vai iespējams veicināt lielu ģimeņu veidošanos?
Roberts: Te jāatgriežas pie tā, par ko jau runājām, proti, jāmainās sabiedrības vērtību sistēmai, jo, kamēr valda patērēšanas kults, tas nav iespējams. Ja augstākā vērtē ir dzīšanās pēc naudas, šādā vērtību sistēmā lielam bērnu skaitam nav vietas. Un tiem, kuri domā citādāk, vienmēr būs jāsaskaras ar zināmu neizpratni vai nosodījumu.
Turklāt neaizmirsīsim, ka Latvijā joprojām ir liels abortu skaits (17 aborti dienā – aut.), kas noteikti neveicina bērnu skaita pieaugumu. Bēdīgi, ka tas tiek attaisnots ar vēlmi dzīvot labāk... Bet vai tikai materiālās lietas, naudas daudzums padara dzīvi labāku?
Agrita: Domāju, daudzbērnu ģimenēm ar savu piemēru, ar savu dzīvi jārāda, ka tas ir lieliski būt par vecākiem arī tad, ja bērniņu ir vairāk nekā viens! Jālauž stereotipi, ka daudz bērnu ir tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, ka bērni staigā nelaimīgi un nemazgājušies. To varam rādīt ar savu piemēru! Bet, domāju, tam nav jābūt vērstam tikai uz āru, sak, lai tikai citi redzētu, ka mums viss ir labi. Tas prasa iekšēju sevis sakārtošanu.
Katrs bērns mums kā vecākiem iemāca kaut ko jaunu, katrs bērns ienes pozitīvas pārmaiņas ģimenē, kurā viņš ienāk. Tā ir pamatīga dzīves skola. Protams, reizēm mēdzu pārdomāt, kāpēc cilvēki ir pateikuši kaut ko negatīvu vai aizskarošu. Tad mēģinu sev atgādināt, ka parasti aiz šādas nosodījuma maskas slēpjas kādas lielas sāpes, ka paša dzīvē kaut kas nav noticis tā, kā gribētos. Neuztveru to personīgi. Varbūt cilvēkiem vairāk jāmēģina ļauties dzīvei, izbaudīt to, nevis tikai racionāli analizēt notiekošo?
– Vai piekrītat domai, ka sievietes misija ir būt mammai?
Agrita: Noteikti! Tas, protams, nenozīmē, ka nedrīksti darīt neko citu vai veidot karjeru, bet pamats tomēr ir ģimene. Jūtu, ka ar katru bērniņu kļūstu sievišķīgāka, pilnveidojos ne tikai kā mamma, bet arī kā sieviete.
Roberts: Tu noteikti esi kļuvusi vēl skaistāka!
Agrita: Svarīgi, lai nebaidāmies būt sievišķīgas! Arī pati ļaujos savai izaugsmei, esmu daudz mierīgāka nekā pēc pirmā bērniņa piedzimšanas. Izbaudu, ka esmu mamma! Mēģinām atrast laiku arī katram bērnam atsevišķi. Piemēram, lasām grāmatas kopā ar dēliem, citu vakaru – tikai ar meitenēm. Katrs no pieciem bērniem vēlas tikt samīļots, uzklausīts. Domāju, ka neesam tik trakā skrējienā, lai nemācētu apstāties un vienkārši pabūt kopā!
Pārpublicēts no Aprinkis.lv
– Vai ikdienā izjūtat kādas grūtības, plānojot laiku un organizējot ģimenes dzīvi?Roberts: Esam pieraduši pie tā, ka mums ir pieci bērni. Tas drīzāk ir attieksmes jautājums. Mums tas šķiet normāli! Precoties gan neplānojām, ka mums būs tik daudz bērniņu. Kad piedzima mūsu trešais mazulis, abi ar sievu pamanījām, ka pirmie divi bērni ir izveidojuši savu komandu un trešo atstumj. Šķita, vajag vēl vienu mazo, lai arī trešajam ir interesanti. (Smejas)
Agrita: Tā bija ļaušanās procesam, neko īpaši neplānojām. Abi ar vīru neesam no daudzbērnu ģimenēm, nebija tā, ka esam uzauguši lielās ģimenēs un arī pašiem šis ceļš šķistu vienīgais iespējamais. Bērni ir mūsu skolotāji! Nav tā, ka būtu kādas īpašas grūtības tieši bērnu skaita dēļ.
Roberts: Manuprāt, vislielākās pārmaiņas jebkurā ģimenē notiek tad, kad piedzimst pirmais bērns. Tas ir kaut kas pilnīgi negaidīts, kaut kas pilnīgi jauns. Otrā un trešā bērna piedzimšana nenozīmē, ka tagad viss būs divreiz vai trīsreiz grūtāk, arī sadzīviskā ziņā gan rati, gan citas nepieciešamās lietas jau bija sagādātas pirmajam bērnam, tagad tās izmanto arī pārējie.
– Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc cilvēkiem šķiet: divi vai trīs bērni – tas ir labi, vairāk – tas jau ir ekstrēmi!
Roberts: Domāju, galvenais iemesls šādai attieksmei nav nepatika pret bērniem, drīzāk cilvēki baidās atteikties no savām ērtībām, no ierastā komforta. Protams, ja tev ir bērni, viņiem gluži vienkārši būs jāziedo savs laiks, reizēm noliekot malā personīgās vēlmes, izklaides, hobijus. Turklāt materiālais pasaules uzskats daļā sabiedrības ir pamatīgi iesakņojies – nopelnīt, iztērēt, sasniegt konkrētus dzīves standartus... Un bieži šajā skrējienā neatrodas vieta bērniem.
Manuprāt, tas ir garīgas dabas jautājums, kas atkarīgs no cilvēka dzīves uzstādījumiem, jo ne jau materiāli nodrošinātās ģimenes ir tās, kurās dzimtu visvairāk bērnu. Domāju, tā ir jau minētā atteikšanās no kādiem iedomātiem dzīves standartiem, kas cilvēkus biedē.
– Vai, jūsuprāt, bērni sabiedrībā kopumā ir galvenā vērtība?
Roberts: Domāju, ka galvenā vērtība mūsu sabiedrībā noteikti nav vis bērni, bet materiālās lietas. Galvenā vērtība bērni ir tajās ģimenēs, kurās viņi patiešām arī dzimst! Tajā pašā laikā neuzskatām, ka esam ļoti īpaši vai kādā veidā labāki par citiem. Priecājamies par saviem bērniem un esam laimīgi! Tas, protams, neizslēdz to, ka mēģinu pārliecināt arī citus: liela ģimene – tā ir bagātība!
– Vai iespējams veicināt lielu ģimeņu veidošanos?
Roberts: Te jāatgriežas pie tā, par ko jau runājām, proti, jāmainās sabiedrības vērtību sistēmai, jo, kamēr valda patērēšanas kults, tas nav iespējams. Ja augstākā vērtē ir dzīšanās pēc naudas, šādā vērtību sistēmā lielam bērnu skaitam nav vietas. Un tiem, kuri domā citādāk, vienmēr būs jāsaskaras ar zināmu neizpratni vai nosodījumu.
Turklāt neaizmirsīsim, ka Latvijā joprojām ir liels abortu skaits (17 aborti dienā – aut.), kas noteikti neveicina bērnu skaita pieaugumu. Bēdīgi, ka tas tiek attaisnots ar vēlmi dzīvot labāk... Bet vai tikai materiālās lietas, naudas daudzums padara dzīvi labāku?
Agrita: Domāju, daudzbērnu ģimenēm ar savu piemēru, ar savu dzīvi jārāda, ka tas ir lieliski būt par vecākiem arī tad, ja bērniņu ir vairāk nekā viens! Jālauž stereotipi, ka daudz bērnu ir tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, ka bērni staigā nelaimīgi un nemazgājušies. To varam rādīt ar savu piemēru! Bet, domāju, tam nav jābūt vērstam tikai uz āru, sak, lai tikai citi redzētu, ka mums viss ir labi. Tas prasa iekšēju sevis sakārtošanu.
Katrs bērns mums kā vecākiem iemāca kaut ko jaunu, katrs bērns ienes pozitīvas pārmaiņas ģimenē, kurā viņš ienāk. Tā ir pamatīga dzīves skola. Protams, reizēm mēdzu pārdomāt, kāpēc cilvēki ir pateikuši kaut ko negatīvu vai aizskarošu. Tad mēģinu sev atgādināt, ka parasti aiz šādas nosodījuma maskas slēpjas kādas lielas sāpes, ka paša dzīvē kaut kas nav noticis tā, kā gribētos. Neuztveru to personīgi. Varbūt cilvēkiem vairāk jāmēģina ļauties dzīvei, izbaudīt to, nevis tikai racionāli analizēt notiekošo?
– Vai piekrītat domai, ka sievietes misija ir būt mammai?
Agrita: Noteikti! Tas, protams, nenozīmē, ka nedrīksti darīt neko citu vai veidot karjeru, bet pamats tomēr ir ģimene. Jūtu, ka ar katru bērniņu kļūstu sievišķīgāka, pilnveidojos ne tikai kā mamma, bet arī kā sieviete.
Roberts: Tu noteikti esi kļuvusi vēl skaistāka!
Agrita: Svarīgi, lai nebaidāmies būt sievišķīgas! Arī pati ļaujos savai izaugsmei, esmu daudz mierīgāka nekā pēc pirmā bērniņa piedzimšanas. Izbaudu, ka esmu mamma! Mēģinām atrast laiku arī katram bērnam atsevišķi. Piemēram, lasām grāmatas kopā ar dēliem, citu vakaru – tikai ar meitenēm. Katrs no pieciem bērniem vēlas tikt samīļots, uzklausīts. Domāju, ka neesam tik trakā skrējienā, lai nemācētu apstāties un vienkārši pabūt kopā!
Pārpublicēts no Aprinkis.lv
