19.jūnijā IESVĒTĪBAS 5 jauniem draudzes locekļiem

APSVEICAM!!!

Pār gadskārtu Jānits nāca

Ja latvietim paprasītu, kas ir lielākie latviešu svētki, daudzi atbildētu – Jāņi. Latviešu tautasdziesmā lasām: Pār gads kārtu Jānīts nāca. Jānis – kļuvis tik ļoti savējais, ka kļuvis par populārāko vīriešu vārdu Latvijā.

Bet kas tas ir par Jāni, kas tā tiek daudzināts? Bet ko īsti svin šajos svētkos? Ja latviešiem jautātu, kas tad ir šo svētku pamatā, kas tur tie svinēts? Daudzi varētu stāstīt par dažādām Jāņu tradīcijām – Jāņu siera ēšanu, alus dzeršanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dziesmu dziedāšanu utt. Bet tas īsti līdz galam neatbild uz uzdoto jautājumu. Tās ir dažādas tradīcijas, kas izveidojušās laika gaitā, bet tā vēl nav pati svētku būtība.

20.gs. divdesmitajos gados Ernesta Brastiņa radīta kustība „dievturi” sacītu, ka te būtu svinami vasaras saulgrieži. Ja tas tā būtu, tad tas, kā dievturi uzstāj, būtu jāsvin jau 21./22. jūnijā, kad ir īsākā gada nakts nevis 23./24.jūnijā kā tas ir pierasts, kad kalendārā ir rakstīts, ka vārda dienas svin Jānis.

Bet kas tas ir par tādu iedomātu latviešu Jāni? Turklāt latvieši jau nav vienīgie, kas svin Jāņus. Vāciešiem ir Johannes Tag, angļiem – St.John day. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet nespēju atcerēties Latvijas vēsturē kādu Jāni, kas būtu pazīstams visā pasaulē. Jānis ir pazīstams daudz dažādās tautās: angļiem – John, vāciešiem – Johannes, baltkrieviem – Jan, krieviem – Ivan. Šis vārds ir cēlies no sengrieķu valodas vārda – Ioannes, kas ir saliktenis no diviem vārdiem ‘Dievs apžēlojies’.

Ļoti ticami, ka šis izdaudzinātais Jānis, ir neviens cits, kā Jānis Kristītājs, par kuru Dieva Dēls Jēzus Kristus Mt.11:11 ir sacījis: „Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” Šo domu pastiprina vēl arī tas, ka latviešiem nemaz tāds vārds ‘Jānis’ nav sastopams, pirms kristīgās ticības atnākšanas uz Latviju. Tas ir tik priecīgi, ka arī senie latvieši tik augstu vērtējuši Jāni Kristītāju, ka tik plaši svinēja Jāņu dienu.

Latviešu dainu Jānis ir izskatās pēc aizsūnojoša Jāņa Kristītāja. Dainu Jānis pūš tauri un rībina bungas:

Sit, Jānīti, vara bungas
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Jānītim vara taure,

Manim dziesmu vācelīte;

Jānīts pūta vara tauri,

Es dziesmiņu nodziedāju.

Taures pūšana un bungu rībināšana parasti ir pirms kādas nozīmīgas vēsts paziņošanas. Ko Jānis grib pavēstīt? Jānis Kristītājs visiem ziņo un sludina lielu prieku, kas pasaulei ir noticis – par Pestītāja – Glābēja nākšanu, kā to lasām Mk.1:6-7 „Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.”

Jānis ir kā ceļa sagatavotājs augstam viesim, ‘sarkanā tepiķīša izritinātājs’ Jēzus priekšā. Jānis ir līgavaiņa draugs, kas paziņo par Līgavaiņa ierašanos pasaulē. Vai mūs senči dzīvesdraugu noskatot nav ko līdzīgi domājuši? Līgavaiņa drauga uzdevums bija pierunāt līgavaiņa izredzēto meitu nākt pie līgavaiņa par sievu. Kā gan tu tā iesi un pats sevi lielīsi, reklamēsi izredzētajai? Tāpēc līgavainis sūtīja savu uzticamu draugu, kas labi to varētu izdarīt. Bībelē mēs redzam, ka visa kristīgā Baznīca tiek saukta – līgava un Kristus – līgavainis. Šis līgavainis ir nācis, lai visus savus ticīgos vestu uz debesu valstības kāzu mielastu.

Kāda tad bija Jāņa Kristītāja sludinātā galvenā vēsts: atgriezieties no grēkiem, ticiet uz Jēzu Kristu un liecieties ikviens kristīties Viņa vārdā. (Mk.1:4; Jņ.3:30) Kas šo Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni!

Pošaties, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.

Turēsim Jāni Kristītāju īstā godā šajos svētkos, būsim īstie Jāņa bērni, staigāsim viņa pēdās, sekojot viņa sludinātajai vēstij!

Māc. Roberts Otomers

Pozitīvais 'nē' sievietēm mācītājām

“Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, kā nest 25 kg kartupeļus....”

Šā gada 3. un 4. jūnijā notika Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 27. Sinode. Sinode ir mūsu Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija, kur sapulcējas kopā visi mūsu Baznīcas bīskapi, mācītāji un draudzes priekšnieki. Plašākas sabiedrības uzmanību šī sinode ir piesaistījusi ar lēmumu Baznīcas satversmē nostiprināt to, ka mācītāja amatā var ordinēt tikai vīriešus.
Šī patiešām ir vēsturiska sinode, par kuru noteikti runās un atcerēsies vēl daudzus gadu desmitus visā pasaulē. Kamēr lielākā daļa rietumu luterāņu Baznīcas arvien tālāk un tālāk atkāpjas no Jēzus Kristus mācības, kādu to mēs atrodam Bībelē, tikmēr mūsu Baznīca ir spējusi parādīt savu mugurkaulu un uzticību Jēzum Kristum, par spīti milzīgam spiedienam, ko Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir saņēmusi no citām Eiropas luterāņu Baznīcām un organizācijām.

Bibliskais pamatojums tikai vīriešu ordinācijai starp daudzām citām rakstu vietām, visskaidrāk redzams šajās 2 rakstu vietās:
1.Moz.1:18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."
1.Kor.14:34-37: "34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. 36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle."

Gandrīz 2000 gadu Kristīgā Baznīca visā pasaulē ir sekojusi šai Kristus pavēlei. Un tikai pēdējos gadu desmitus dažādas luterāņu baznīcas Eiropā un ASV, liberālā teoloģijas ietekmētas, ir atkāpušās no Kristus pavēles un svēto rakstu autoritātes, cilvēku gudrību pacēluši augstāk par Dieva gudrību un sākušas ordinēt arī sievietes. Un tam līdzi ir nākušas smagas sekas: mācītāja amata vērtības dramatiska krišanās šajās baznīcās, morāles vērtību degradācija kā baznīcā tā apkārtējā sabiedrībā, seksuāla visatļautība, viendzimuma pāru svētīšana un laulāšana, cilvēku masveida izstāšanās no baznīcas utt.

Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku!" Tieši tas notiek ar baznīcām, kas atkāpjas no Dieva pavēlēm vienā lietā, tam seko līdzi vēl daudzas citas. Un jo tālāk, jo trakāk. Un mūsu baznīca nevēlas iet šajā virzienā.

Patlaban gan pasaulē, gan arī Latvijā citas tradicionālas konfesijas – Romas katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti – visi ordinē mācītāja/priestera amatā tikai vīriešus. Tikai liberālie luterāņi, adventisti un kādas jaunās kustībās mācītājas var būt sievietes.

Un tieši šajā kontekstā ir liels prieks, ka absolūti lielākā daļa mūsu luteriskā Baznīca vēl joprojām turas pie tās izveidotāja – Jēzus Kristus – mācības. Bez Jēzus Kristus mācības pamata neviena baznīca nevar pastāvēt. Šajā sinodē, lai nostiprinātu mūsu baznīcas jau pastāvošo ticību un kārtību, sinodes dalībnieki balsoja par Baznīcas satversmes 133.panta grozīšanu, ka mācītāja amatā ordinēti var tikt tikai vīrieši. No 282 sinodes dalībniekiem: PAR balsoja – 201 (77,3 %), PRET balsoja – 59 (22,7 %), ATTURĒJĀS – 22.

Jāatceras, ka sinodes balsotāji ne visi ir teologi, tur ir gan mācītāji, gan draudžu priekšnieki. Iepriekš, pirms vairākiem mēnešiem, mācītāju konferencē, kur mācītāji balsoja par šo jautājuma atbilstību Svētajiem rakstiem, PAR nobalsoja vairāk kā 90 % mācītāju. Tā kā tas nav tikai arhibīskapa Jāņa Vanaga privāts viedoklis, kā tas mēdijos pirms tam ir izskanējis, bet gan mūsu baznīcas absolūtā vairākuma viedoklis.

Un, domājot par pretējā viedokļa paudējiem, skumji ir tas, ka tad, kad ir iespēja izteikties un izklāstīt savu viedokli vairākās prāvesta iecirkņa sapulces, arī 2 mācītāju konferencēs par šo tēmu, tad pretējā viedokļa paudēji nemaz īpaši nav uz to gatavojušies, tad viņu balsis diemžēl knapi paceļas, bet pēc tam viņi dodas pie mēdijiem un tur pauž savu viedokli jautājumā, kas ir pēc savas būtības baznīcas iekšēja lieta un apvaino baznīcu, ka par maz ir bijusi iespēja diskusijām. Taču iespējas jau bija, bet tās netika izmantotas. Skumji, ka pretējā viedokļa paudēji nevis runā baznīcas sapulcēs par jautājumu pēc būtības, bet mēdijos uzbrūk arhibīskapa personai, mēģinot viņu nomelnot lietās, ko viņš nemaz nav pelnījis.

Kādiem varētu likties, ka šī Kristus pavēle ir sievieti diskriminējoša, bet tā nav! Šī pavēle ir dota, lai pasargātu sievietes no tādas nastas, kas viņām nav jānes. Šis Kristus aizliegums neattiecas ne uz ko citu, kā tikai to, ka sievietes nedrīkst mācīt draudzes dievkalpojumos, vadīt draudzi, visu pārējo viņas ir aicinātas darīt. Mūsu baznīcā ir ļoti daudz lietu, kur kalpo sievietes: svētdienas skolā, jauniešu darbā, diakonijā, sievu vakaros, korī, pie ērģelēm, draudzes padomēs u.c.

Kā sinodē sacīja virsvaldes sekretārs R. Ganiņš: "Es ļoti mīlu savu sievu, bet, ja jau sieviešu līdztiesība, tādā gadījumā jābūt konsekventiem līdz galam. Piemēram, ja mums uz mājām kāds atved 50 kg kartupeļu, tad 25 kg nesu es, un 25 kg nes sieva. Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, nekā nest 25 kg kartupeļus."

Pēc maniem novērojumiem, katra sieviete ir priecīga, ka viņa var atrast vīrieti, kas par viņu uzņemas atbildību, gādā un rūpējās, un ar ko kopā tiek dalīti prieki un bēdas, kura vadībā doties pa dzīvi. Ir gan sievietes, kas grib uzkundzēties un valdīt par vīriešiem, tā vēlme jau paliek, bet tas nekad nedara sievieti patiesi laimīgu. Tāda ir Dieva iecerētā kārtība uz zemes! Kas pēc tās dzīvo, tie var kļūt patiesi laimīgi...

Māc. Roberts Otomers

 Mācītājs sinodē kopā ar Vecumnieku, Rīgas Sv.Gara un Valles draudzes priekšniecēm

Liepājas diecēzei jauns bīskaps

Sinodes laikā tika ievēlēts arī jauns Liepājas bīskaps. Pašreizējam Liepājas bīskapam Pāvilam Brūveram dodoties pensijā, par Liepājas bīskapu tika ievēlēts Madonas iecirkņa prāvests Hanss Martins Jensons. Dzimis un audzis Zviedrijā, Hanss Jensons uz Latviju pārcēlās 2000.gadā, kad māsu draudzes apmaiņas rezultātā nonāca Vaiņodē. Kopš ordinācijas LELB 2003.gadā, mācītājs Jensons ir kalpojis mācītāja amatā vairākās draudzēs, un šobrīd ir Liezēres un Madonas draudžu mācītājs, kā arī Madonas iecirkņa prāvests. Gadu gaitā viņš ir aktīvi darbojies dažādās LELB nozarēs un institūcijās – kopš 2015.gada februāra kā LELB Izglītības nozares vadītājs, kopš 2014.gada decembra kā Lutera Akadēmijas Senāta priekšsēdētājs, no 2008.-2010.gadam kā Finanšu nozares vadītājs un no 2007.-2008.gadam kā LELB revidents. Jensons ir dalībnieks arī vairākās LELB lēmējinstitūcijās, komisijās, valdēs un darba grupās. Viņš ir ieguvis teoloģijas maģistra grādu Lundas Universitātē Zviedrijā, kā arī studējis Zviedrijas baznīcas Pastorālajā institūtā.
Jaunā Liepājas bīskapa pārraudzības apgabals būs Liepājas diecēze, kurā ietilpst seši LELB prāvestu iecirkņi – Grobiņas, Kandavas, Piltenes, Kuldīgas, Jelgavas un Bauskas. Paredzēts, ka līdz rudenim Liepājas diecēzi turpinās vadīt šobrīdējais bīskaps Pāvils Brūvers, kurš šajā amatā kalpo kopš 2007.gadā. Jensons tiks ordinēts jaunajā amatā 6.augustā Rīgas Domā.

Sinodes laikā dalībnieki izskatīja un balsoja par 65 priekšlikumiem LELB Satversmes grozījumos. Būtiskākie Satversmes grozījumi, kurus atbalstīja sinodāļu vairākums, ir:

• tiks palielināta laju pārstāvniecība Virsvaldē;
• turpmāk Sinode notiks vienu reizi četros gados;
• Satversmē nostiprināts diecēzes kapitula institūts – tā tiesības un uzdevumi;
• vairākas draudzes nepieciešamības gadījumā varēs ievēlēt kopīgu padomi;
• ir noteikta prāvestu un bīskapu atcelšanas kārtība;
• mazo draudžu garīgās aprūpes nodrošināšanai būs iespēja lokālai jeb “vietējai” ordinācijai;
• piederība LELB varēs īstenoties ne tikai draudzē, bet arī klosterī vai brālībā un māsu kopienā;
• Satversmē nostiprināts princips, ka LELB tiek ordinēti tikai vīrieši. Saskaņā ar LELB Satversmi, lēmums pieņemts balsojumā ar 77,3% sinodāļu atbalstu.

avots: lelb.lv

1.jūnijs - bērnu aizsardzības diena

1. jūnijā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Māte Terēze savulaik teikusi: "Ja tu gribi izglābt pasauli, dodies mājās un mīli savu ģimeni!" Pamati bērna dzīvei, drošības sajūtai un attieksmei pret pasauli vienmēr tiek ielikti ģimenē.

Šoreiz tiekamies ar spēcīgu latviešu saimi, kurā aug piecas atvases vecumā no astoņiem gadiem līdz sešiem mēnešiem. Kā tas ir – būt tik kuplas ģimenes vecākiem, stāsta Agrita un Roberts Otomeri.

– Vai ikdienā izjūtat kādas grūtības, plānojot laiku un organizējot ģimenes dzīvi?Roberts: Esam pieraduši pie tā, ka mums ir pieci bērni. Tas drīzāk ir attieksmes jautājums. Mums tas šķiet normāli! Precoties gan neplānojām, ka mums būs tik daudz bērniņu. Kad piedzima mūsu trešais mazulis, abi ar sievu pamanījām, ka pirmie divi bērni ir izveidojuši savu komandu un trešo atstumj. Šķita, vajag vēl vienu mazo, lai arī trešajam ir interesanti. (Smejas)

Agrita: Tā bija ļaušanās procesam, neko īpaši neplānojām. Abi ar vīru neesam no daudzbērnu ģimenēm, nebija tā, ka esam uzauguši lielās ģimenēs un arī pašiem šis ceļš šķistu vienīgais iespējamais. Bērni ir mūsu skolotāji! Nav tā, ka būtu kādas īpašas grūtības tieši bērnu skaita dēļ.

Roberts: Manuprāt, vislielākās pārmaiņas jebkurā ģimenē notiek tad, kad piedzimst pirmais bērns. Tas ir kaut kas pilnīgi negaidīts, kaut kas pilnīgi jauns. Otrā un trešā bērna piedzimšana nenozīmē, ka tagad viss būs divreiz vai trīsreiz grūtāk, arī sadzīviskā ziņā gan rati, gan citas nepieciešamās lietas jau bija sagādātas pirmajam bērnam, tagad tās izmanto arī pārējie.

– Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc cilvēkiem šķiet: divi vai trīs bērni – tas ir labi, vairāk – tas jau ir ekstrēmi!

Roberts: Domāju, galvenais iemesls šādai attieksmei nav nepatika pret bērniem, drīzāk cilvēki baidās atteikties no savām ērtībām, no ierastā komforta. Protams, ja tev ir bērni, viņiem gluži vienkārši būs jāziedo savs laiks, reizēm noliekot malā personīgās vēlmes, izklaides, hobijus. Turklāt materiālais pasaules uzskats daļā sabiedrības ir pamatīgi iesakņojies – nopelnīt, iztērēt, sasniegt konkrētus dzīves standartus... Un bieži šajā skrējienā neatrodas vieta bērniem.

Manuprāt, tas ir garīgas dabas jautājums, kas atkarīgs no cilvēka dzīves uzstādījumiem, jo ne jau materiāli nodrošinātās ģimenes ir tās, kurās dzimtu visvairāk bērnu. Domāju, tā ir jau minētā atteikšanās no kādiem iedomātiem dzīves standartiem, kas cilvēkus biedē.

– Vai, jūsuprāt, bērni sabiedrībā kopumā ir galvenā vērtība?

Roberts: Domāju, ka galvenā vērtība mūsu sabiedrībā noteikti nav vis bērni, bet materiālās lietas. Galvenā vērtība bērni ir tajās ģimenēs, kurās viņi patiešām arī dzimst! Tajā pašā laikā neuzskatām, ka esam ļoti īpaši vai kādā veidā labāki par citiem. Priecājamies par saviem bērniem un esam laimīgi! Tas, protams, neizslēdz to, ka mēģinu pārliecināt arī citus: liela ģimene – tā ir bagātība!

– Vai iespējams veicināt lielu ģimeņu veidošanos?

Roberts: Te jāatgriežas pie tā, par ko jau runājām, proti, jāmainās sabiedrības vērtību sistēmai, jo, kamēr valda patērēšanas kults, tas nav iespējams. Ja augstākā vērtē ir dzīšanās pēc naudas, šādā vērtību sistēmā lielam bērnu skaitam nav vietas. Un tiem, kuri domā citādāk, vienmēr būs jāsaskaras ar zināmu neizpratni vai nosodījumu.

Turklāt neaizmirsīsim, ka Latvijā joprojām ir liels abortu skaits (17 aborti dienā – aut.), kas noteikti neveicina bērnu skaita pieaugumu. Bēdīgi, ka tas tiek attaisnots ar vēlmi dzīvot labāk... Bet vai tikai materiālās lietas, naudas daudzums padara dzīvi labāku?

Agrita: Domāju, daudzbērnu ģimenēm ar savu piemēru, ar savu dzīvi jārāda, ka tas ir lieliski būt par vecākiem arī tad, ja bērniņu ir vairāk nekā viens! Jālauž stereotipi, ka daudz bērnu ir tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, ka bērni staigā nelaimīgi un nemazgājušies. To varam rādīt ar savu piemēru! Bet, domāju, tam nav jābūt vērstam tikai uz āru, sak, lai tikai citi redzētu, ka mums viss ir labi. Tas prasa iekšēju sevis sakārtošanu.

Katrs bērns mums kā vecākiem iemāca kaut ko jaunu, katrs bērns ienes pozitīvas pārmaiņas ģimenē, kurā viņš ienāk. Tā ir pamatīga dzīves skola. Protams, reizēm mēdzu pārdomāt, kāpēc cilvēki ir pateikuši kaut ko negatīvu vai aizskarošu. Tad mēģinu sev atgādināt, ka parasti aiz šādas nosodījuma maskas slēpjas kādas lielas sāpes, ka paša dzīvē kaut kas nav noticis tā, kā gribētos. Neuztveru to personīgi. Varbūt cilvēkiem vairāk jāmēģina ļauties dzīvei, izbaudīt to, nevis tikai racionāli analizēt notiekošo?

– Vai piekrītat domai, ka sievietes misija ir būt mammai?

Agrita: Noteikti! Tas, protams, nenozīmē, ka nedrīksti darīt neko citu vai veidot karjeru, bet pamats tomēr ir ģimene. Jūtu, ka ar katru bērniņu kļūstu sievišķīgāka, pilnveidojos ne tikai kā mamma, bet arī kā sieviete.

Roberts: Tu noteikti esi kļuvusi vēl skaistāka!

Agrita: Svarīgi, lai nebaidāmies būt sievišķīgas! Arī pati ļaujos savai izaugsmei, esmu daudz mierīgāka nekā pēc pirmā bērniņa piedzimšanas. Izbaudu, ka esmu mamma! Mēģinām atrast laiku arī katram bērnam atsevišķi. Piemēram, lasām grāmatas kopā ar dēliem, citu vakaru – tikai ar meitenēm. Katrs no pieciem bērniem vēlas tikt samīļots, uzklausīts. Domāju, ka neesam tik trakā skrējienā, lai nemācētu apstāties un vienkārši pabūt kopā!

Pārpublicēts no Aprinkis.lv